Nedomā -izdari!

             Kādu rītu, jau pirms vairākiem gadiem, stāvot pie loga vēroju kokus. Domāju par to, ka koki ir gluži kā cilvēki. Viņi dzīvo savu dzīvi. Nu piemēram, šis bērzs netālu no mana loga – šobrīd viņš stāv kails un viņa zarus plucina vējš. Vārna nosēdusies gandrīz pašā galotnē. Līst lietus. Garām aizbrauca tramvajs un vēl vesela mašīnu rinda. Aizbrauca riteņbraucējs.  Ātrās palīdzības mašīna. Stipra vēja brāzma uzpūta dūmus no netālu kūpošā mājas skursteņa.  Nu jau divas vārnas šūpojas bērza zaros. Gar mākoņa malu uzspīd saule. Mitrie zari spīguļo saules gaismā. Un tā bez gala mainās ainiņas ap bērzu. Drīz pavasaris un sāks riņķot sulas un plaukt pumpuri, tad lapas. Vējš purinās lapas un iespējams kāds putns novīs bērzā ligzdu. Bērzs sauļosies vasaras saulē un salātzaļās pavasara lapiņas iegūs zāles zaļo nokrāsu.  Tad rudens un sulas kļūs lēnākas un lapas sāks dzeltēt un vējā virpinoties kritīs, kritīs, kritīs….veidojot oranži dzeltenu lapu paklāju uz bērza saknēm. Saknēm, kuras dzīvo savu slepeno, neredzamo dzīvi (varbūt draiskojoties ar  netālu augoša otra  bērza saknēm 🙂 . Un pirmais sniegs – uz vēl nenobirušajām lapām, uz zariem.  Salnas un sarma koka zaros.   Bez sulas tecēšanas, bez lapām, bet dzīve turpinās – vējš pūš, spīd saule, līst lietus un putina sniegs, čivina putni, ik mirkli mainās dzīves ainiņas ap koku. Un tad atkal pavasaris, sula sāk traukties pa stumbru. Kāds atnāk (cilvēks) un izurbj caurumu stumbrā, jo vēlas veldzēties ar pavasara sulām. Sulas plūst, pilni trauki, pilni zari. Tad urbumu kāds (cilvēks) atnāk aiztaisīt un nu jau atkal lapas plaukst.  Un tā bez gala.

Gandrīz nekādas atšķirības starp koku un cilvēku. Tikai viena – cilvēks var iet un darīt.

Advertisements